Aizsardzības ekonomika ir ekonomikas teorijas nozare, kuras pamatā ir ekonomiskās analīzes izmantošana nacionālās aizsardzības problēmu risināšanā. Tā pēta dažādu alternatīvu izvēles mehānismus, lai sasniegtu specifiskus mērķus. No tiem vissvarīgākais ir valsts drošības nodrošinājums, veidojot militāro spēku un saglabājot to nepieciešamajā līmenī.
Makroekonomiskajā līmenī aizsardzības ekonomika aplūko valsts aizsardzības budžeta veidošanos un aizsardzības sektora rādītāju pieauguma ietekmi uz tautsaimniecību.
Mikroekonomiskajā līmenī aizsardzības ekonomika aplūko aizsardzības industrijas funkcionēšanas likumsakarības.
Visi aizsardzības ekonomikā pieņemtie lēmumi un valdības aizsardzības politika veido aizsardzības pieprasījumu, kas ir aizsardzības ekonomikas pamatelements. Jebkuras valsts ekonomikā pastāv resursu pārdales problēma, kuru ilustrē lielgabalu un sviesta modelis (angliski Guns versus Butter model). Saskaņā ar šo modeli tautsaimniecībā ar ierobežotiem resursiem parādās dilemma: pārdalīt vairāk resursu lielgabaliem (aizsardzībai un drošībai) vai sviestam (labklājībai un attīstībai). Abi šie virzieni ir vienādi svarīgi iedzīvotāju labsajūtai.
Resursu (tai skaitā arī cilvēkkapitāla) pārdale aizsardzībai ir saistīta ar aizsardzības pieprasījumu, kuru var izteikt gaidāmos rezultātos: aizsardzība no ārējas agresijas, iekšējā drošība un miera uzturēšana. Šo rezultātu novērtēšana nosaka resursu pārdales veidu, kā arī attiecību starp aizsardzībai vai civilam sektoram novirzītiem resursiem.
Aizsardzības pieprasījumu ietekmē draudu līmenis valstij. Pastāvot militāra rakstura draudiem, valsts aizsardzības pieprasījums palielinās, bet miera laikā tas samazinās.
Aizsardzības pieprasījumu nosaka šādi galvenie faktori:
Lai noteiktu efektīvu aizsardzības pieprasījumu, bez lieku resursu patērēšanas nepieciešama visu ietekmējošo faktoru dziļa analīze.
No valsts puses izšķir divus aizsardzības ekonomikas regulēšanas mehānismus: administratīvā un ekonomiskā regulēšana.
Administratīvajai izsardzības ekonomikas procesu regulēšanai ir direktīvs raksturs un tūlītēja iedarbība uz aizsardzības ekonomikas procesiem. Šīs metodes iekļauj sevī ikgadēju, vidēja un ilgtermiņa plānošanu, kā arī dažādus administratīva un tiesiska rakstura pasākumus.
Ekonomiskā izsardzības ekonomikas procesu regulēšana (ieskaitot finanšu ietekmes līdzekļus) ir balstīta uz stimulējošiem pasākumiem, kuri tiek lietoti, lai veicinātu materiālo ieinteresētību un atbildību. Šīs metodes tiek izmantotas, lai organizētu, uzturētu un attīstītu efektīvu militāro ražošanu miera laikā, kā arī garantētu mobilizācijas gatavību un ekonomikas pārorientēšanu militārā konflikta gadījumā. Vislabākos rezultātus aizsardzības ekonomikas regulēšanā var sasniegt, saprātīgi kombinējot administratīvās un ekonomiskās metodes.
Lai izvairītos no nenoteiktības lēmumu pieņemšanas procesā un palielinātu aizsardzības politikas efektivitāti, nepieciešami skaidri formulēti principi. Tie ir galaprodukta princips, aizvietojamības princips un konkurences princips.
Valsts aizsardzības galaprodukts ir drošība, kā arī reaģēšana uz krīzēm, miera uzturēšana un humanitārā palīdzība. Tomēr, aizsardzības politika parasti ir vērsta uz lidmašīnu, tanku, karakuģu un kājnieku vienību skaitu. Tie ir valsts aizsardzības galaprodukta izejmateriāli. Galaprodukta principa kontekstā aizsardzības politikas pamatjautājumi ir:
a) ekipējuma un militārā personāla (darba un kapitāla) ieguldījums aizsardzības ekonomikas galaprodukta veidošanā;
b) izejmateriālu izmaiņu (palielināšanās vai samazināšanās) ietekme uz galaproduktu.
Aizvietojamības princips identificē valsts drošības sasniegšanas alternatīvās metodes ar dažādām izmaksu vērtībām. Šajā kontekstā valdībai ir jāmeklē zemāko izmaksu risinājums, veidojot valsts aizsardzības politiku. Daži no šiem risinājumiem var būtiski ietekmēt bruņoto spēku struktūru un veicamos uzdevumus. Iespējamie aizvietojamības principa piemēri var būt:
a) regulāro spēku aizstāšana ar rezerves spēkiem;
b) tanku un tuva atbalsta lidmašīnu aizstāšana ar uzbrukuma helikopteriem;
c) avio-nesējos bāzēto lidmašīnu aizstāšana ar mīnu kuģiem, kuri ir apbruņoti ar zenītraķetēm;
d) pilotējamo iznīcinātāju aizstāšana ar vadāmām raķetēm un bezpilota lidmašīnām.
Šajā kontekstā konkurence ir efektivitātes sasniegšanas līdzeklis. To lieto, veicot ekipējuma iepirkumus un izmantojot ārpakalpojumus no privātā sektora uzņēmumiem.
|