Vargasa ēra
Vargasa ēra ir Brazīlijas vēstures posms starp 1930. un 1945. gadu, kad Getulio Vargass bija valsts vadītājs. Pēc gāšanas no varas 1945. gada 29. oktobra militārajā apvērsumā Vargass palika politiski aktīvs, tika ievēlēts Senātā un 1951. gadā viņu atkal ievēlēja par prezidentu. Saasinoties iekšpolitiskai krīzei un konfliktam ar bruņotajiem spēkiem, 1954. gadā Vargass izdarīja pašnāvību.
Brazīlijas Pirmās Republikas 1930. gada nedemokrātisko prezidenta vēlēšanu zaudētājs Getulio Vargass 1930. gadā vadīja valsts apvērsumu, kura rezultātā militārā hunta viņu iecēla par pagaidu prezidentu.
Vargasa varas laiks starp 1930. un 1945. gadu dalās trīs posmos – pagaidu valdība (1930. gada 3. novembris – 1934. gada 17. jūlijs) kam sekoja demokrātijas posms, kas beidzās 1937. gada 10. novembrī, kad Vargass atlaida Kongresu un pasludināja Estado Novo diktatūras sākumu.
Līdz 1937. gada konstitūcijas pieņemšanai, Brazīlijas oficiālais nosaukums bija Brazīlijas Savienoto Valstu Republika, pēc tam to sauca par Brazīlijas Savienotajām Valstīm (Estados Unidos do Brasil).
1932. gada jūlijā Sanpaulu sākās sacelšanās pret centrālo varu, kas tika apspiesta. 1935. gadā tika apspiesta komunistu sacelšanās. Centrālās varas nostiprināšanās procesu veicināja brazīļu bailes, ka valstī varētu sākties Spānijas pilsoņu karam līdzīgs konflikts. Aizvien vairāk nostiprinājās valsts bruņoto spēku kontrole līdz šim autonomajās pavalstīs, kurās beidza pastāvēt vietējās bruņotās vienības.
Vargasa pirmais uzdevums bija izvest valsti no Lielās Depresijas. Ekonomikas stimulēšanai tika tērēti valsts līdzekļi. Lai atrisinātu konfliktus starp strādniekiem un rūpnīcu īpašniekiem, Vargass palielināja valsts kontroli pār strādnieku organizācijām, daļēji apmierinot viņu prasības. Valsts iekārtas pārveidošanā Vargass lielā mērā ietekmējās no Itālijas Musolīni fašisma un Portugāles Salazara Estado Novo parauga, vienlaikus, viņa programmām bija līdzība ar ASV Jaunā kursu.
1934. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas samazināja pavalstu autonomiju, lielo oligarhu varu un nostiprināja centrālo valdību. Tika ieviesta vispārējā, aizklāto vēlēšanu sistēma, balss tiesības piešķirtas arī sievietēm. Tradicionālās zemes īpašnieku un uzņēmēju oligarhijas vietā Vargass savu varu balstīja uz strādniekiem, izvēršot populisma kampaņu.
1937. gadā Vargass atlaida Kongresu, izbeidza politisko partiju darbību un turpmāk valdīja kā autoritārs diktators. Šajā laikā tika uzlaboti strādājošo dzīves apstākļi, ieviesta minimālā alga, sociālās programmas un arodbiedrības. Tika attīstīta rūpniecība. Vienlaikus, arodbiedrības tika cieši kontrolētas un streiki bija aizliegti.
1942. gada 22. augustā Brazīlija pieteica karu Vācijai un Itālijai. Brazīlija 1944. gadā nosūtīja karaspēku uz Itāliju, piedaloties tās atbrīvošanā no vāciešiem.
1945. gada 29. oktobra militārajā apvērsumā Vargass tika gāzts. 1946. gadā Brazīlijā tika pieņemta jauna konstitūcija, kuras mērķis bija ierobežot jaunas diktatūras rašanos. Prezidenta termiņš tika ierobežots uz vienu piecu gadu termiņu, nostiprināta valsts institūciju neatkarība un samazināta centrālās valdības vara.
1950. gada Prezidenta vēlēšanās uzvarēja Vargass, un 1951. gada 31. janvārī sāka pildīt prezidenta pienākumus. Šoreiz viņam trūka vairākuma Kongresā, kā arī viņa rīcību ierobežoja jaunā konstitūcija. Valdības tēriņi regulāri pārsniedza budžeta ienākumus, cēlās inflācija. Saasinājās politiskā spriedze starp Vargasa Brazīlijas Strādnieku partiju un tās pretiniekiem bruņotajos spēkos, kas Vargasa populismā tagad saskatīja komunisma briesmas.
1954. gada 5. augustā tika nogalināts kara aviācijas virsnieks un mēģināts nogalināt opozīcijas laikraksta redaktoru. Atklājās, ka slepkavību organizētāji ir prezidenta apsardzes darbinieki. Vargasa darbības izmeklēšana atklāja, ka prezidenta administrācijā valda korupcija. Bruņoto spēku augstākā vadība aicināja prezidentu atkāpties no amata. 1954. gada 24. augustā Vargass, neatkāpjoties no amata, izdarīja pašnāvību savā rezidencē.
Vargasa ietekme politikā turpinājās arī pēc viņa nāves, kad demokrātisko sistēmu vājināja konflikti starp viņa piekritējiem un sekotājiem. Tas deva iemeslu un iespēju bruņotajiem spēkiem 1964. gadā īstenot valsts apvērsumu un nodibināt Brazīlijas militāro diktatūru.