Lejassorbu valoda

Lejassorbu valoda ; dolnoserbšćina
Valodu lieto:	Vācijā
Reģions:	Lejaslužice, Brandenburga
Pratēju skaits:	7000 (2007. gadā)
Valodu saime:	indoeiropiešu valodas; slāvu valodas; rietumslāvu valodas; sorbu valodas; Lejassorbu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	dsb
ISO 639-3:	dsb
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Lejassorbu valoda (dolnoserbšćina) ir rietumslāvu valoda, kurā 2007. gadā runāja ap 7 tūkstošiem cilvēku, kas galvenokārt dzīvo Vācijas austrumos Brandenburgas federālajā zemē. Lejassorbu valoda ir viena no divām sorbu valodām; otra ir augšsorbu valoda. Abas sorbu valodas viena no otras atšķiras gan fonētiski, gan morfoloģiski, gan vārdu izrunā, tajā pat laikā tām ir kopīgas iezīmes, kuras tās atšķir no citām rietumslāvu valodām. Daļa lejassorbu vēlas, lai viņu valodu sauktu par vendu valodu un augšsorbu — par vienkārši sorbu jeb serbu (tautas pašnosaukums ir serbi, "sorbi" nāk no ģermāņu valodām un tiek lietots, lai nejauktu ar dienvidu slāvu serbiem).

Vēsture

Pirmā rakstība lejassorbiski parādījās 16. gadsimtā, pirmo gramatiku 1650. gadā uzrakstījis luterāņu mācītājs Jans Hoinans. Lejassorbu valodas literārais standarts tika izstrādāts 18. gadsimtā, balstoties uz Kotbusas dialekta dienvidu formu un ar augšsorbu valodas ietekmi. Valoda lieto latīņu alfabētu ar diakritiskajām zīmēm.

Norādes Kotbusā un tā apkaimē reģionā bieži ir divvalodu, un Kotbusā ir ģimnāzija, kurā viena no mācību valodām ir lejassorbu. Tā ir ļoti apdraudēta valoda. Lielākā daļa cilvēku ar lejassorbu kā dzimto valodu mūsdienās pieder pie vecākās paaudzes. Citām lejassorbu paaudzēm dzimtā ir vācu valoda. Lielais dialektu daudzums apgrūtina valodas izdzīvošanu, turklāt literārā valoda atšķiras no pamatvalodas ar savu tuvinātību augšsorbu gramatiskajām formām.

Rakstība

Mūsdienu lejassorbu alfabētā ir 36 burti:

№	Burts	Nosaukums
1	A a	a
2	B b	bej
3	C c	cej
4	Č č	čej
5	Ć ć	ćej
6	D d	dej
7	Dź dź	dźej
8	E e	ej
9	Ě ě	ět
10	F f	ef
11	G g	gej
12	H h	ha
13	Ch ch	cha
14	I i	i
15	J j	jot
16	K k	ka
17	Ł ł	eł
18	L l	el

№	Burts	Nosaukums
19	M m	em
20	N n	en
21	Ń ń	ejn
22	O o	o
23	Ó ó
24	P p	pej
25	R r	er
26	Ŕ ŕ	ejŕ
27	S s	es
28	Š š	eš
29	Ś ś	śej
30	T t	tej
31	U u	u
32	W w	wej
33	Y y	y
34	Z z	zet
35	Ž ž	žet
36	Ź ź	źej

Burtus Qq, Vv, Xx lieto tikai ārzemju cilmes īpašvārdos.

Līdzskaņu mīkstināšanās netiek tekstā norādīta kad tiem seko burti ě un i, pirms citiem patskaņiem mīkstinājumu apzīmē ar burtu j (mjod "medus", pjas "suns"), citos gadījumos — ar akūta zīmi (´).

Burts ó 1952. gadā tika izslēgts no alfabēta, taču 2007. gadā atgriezts atpakaļ.

Literatūra

Hannusch, Erwin (1998), Niedersorbisch praktisch und verständlich, Bautzen: Domowina-Verlag, ISBN 3-7420-1667-9
Laver, John (1994), Principles of Phonetics, Cambridge: Cambridge University Press, ISBN 0-521-45655-X
Šewc-Schuster, Hinc (1984), Gramatika hornjoserbskeje rěče, Budyšin: Ludowe nakładnistwo Domowina
Stone, Gerald (2002), "Sorbian (Upper and Lower)", in Comrie, Bernard; Corbett, Greville G. (eds.), The Slavonic Languages, London and New York: Routledge, pp. 593–685, ISBN 9780415280785
Zygis, Marzena (2003), "Phonetic and Phonological Aspects of Slavic Sibilant Fricatives" (PDF), ZAS Papers in Linguistics, 3: 175–213, archived from the original (PDF) on 2017-10-11, retrieved 2015-04-21