|
Kurzemes guberņa (krievu: Курля́ндская губерния, vācu: Kurländisches Gouvernement) bija viena no trīs Krievijas Impērijas sastāvā esošajām autonomajām Baltijas guberņām. Kurzemes guberņas pašpārvaldi nodrošināja savs parlaments — Kurzemes landtāgs. Līdz pat 19. gadsimta beigām Kurzemes guberņas oficiālā valoda bija vācu valoda. Civilās pārvaldes augstākā vara bija Kurzemes gubernatoram.
Robežojās ar Vidzemes guberņu ziemeļaustrumos, Kauņas guberņu dienvidos, Vācijas Impērijas Prūsijas Karalisti dienvidrietumos, Vitebskas un Viļņas guberņām austrumos, kā arī ar Baltijas jūru ziemeļos un rietumos. 1915. gadā gandrīz visu Kurzemes guberņu okupēja vācu karaspēks, tomēr formāli tā pastāvēja līdz 1918. gada 8. martam, kad tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918).
Pēc Kurzemes un Zemgales aneksijas Krievijas Impērijas pārvaldē īslaicīgi pastāvēja Kurzemes (Jelgavas) vietniecība ar deviņiem apriņķiem (Jelgavas, Ventspils, Kuldīgas, Aizputes, Liepājas, Tukuma, Bauskas, Jaunjelgavas un Jēkabpils), ko pēc ķeizarienes Katrīnas II nāves 1797. gada 4. janvārī (1796. gada 24. decembrī pēc VS) pārveidoja par Kurzemes guberņu.
Kaut gan Piltenes apgabalu inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā ar autonomas teritorijas tiesībām, taču jau 1796. gada 28. janvārī autonomiju atcēla un to kā Piltenes apriņķi iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā. Pēc muižnieku protestiem 1797. gada 1. februārī Piltenes apriņķim atjaunoja autonomas pašpārvaldes tiesības Kurzemes guberņas sastāvā.
Napoleona Krievijas karagājiena rezultātā uz neilgu laiku 1812. gadā tika atjaunota Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogiste Polijas un Francijas protektorātā.
Kurzemes guberņas gubernatoru rezidence atradās Jelgavas pilī, kur bija arī guberņas pārvaldes iestādes. Baltijas ģenerālgubernatūras pastāvēšanas laikā (1801-1876, 1906-1909) Kurzemes gubernatori pakļāvās Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoram, kas rezidēja Rīgas pilī.
Līdz Baltijas pārkrievošanas periodam gandrīz visi Kurzemes gubernatori bija vācbaltiešu dižciltīgie. Līdz tam pārvaldes valoda guberņas augstākajās iestādēs un tiesās bija vācu valoda, bet pagastu tiesās pēc Kurzemes zemnieku likumiem lietvedība notika arī latviešu valodā.
Guberņas augstāka tiesa (Oberhofgericht) atradās Jelgavā. Katrā virspilskunga iecirknī bija virspilskunga tiesa, bet pilskunga iecirkņos bija pilskunga tiesas. Pilsētu tiesas pakļavās saviem maģistrātiem, bet muizu pagastu tiesas pakļavās pilskungu (apriņķu) tiesām.
Tautība | 1834. | 1852. | 1860. | 1867. | 1897. |
---|---|---|---|---|---|
latvieši | 320 000 | 402 000 | 435 000 | 460 000 | 506 000 |
vācieši | 37 654 | 39 000 | 40 000 | 43 518 | 51 000 |
ebreji | 11 150 | 24 000 | 28 000 | 33 707 | 38 000 |
krievi | 15 000 | 12 222 | 26 000 | ||
poļi | 13 000 | 3000 | 9029 | 20 000 | |
lietuvieši | 8000 | 8000 | 10 000 | 17 000 | |
baltkrievi | 700 | 700 | 4115 | 12 000 | |
līvi | 2000 | 2000 | 2541 | ||
žemaiši | 2000 | ||||
čigāni | 1942 |
Pēc 1834. gada dvēseļu revīzijas datiem Kurzemes guberņā tolaik bija 503 010 iedzīvotāji.
Zemnieku skaits sasniedza 329 995, no tiem gandrīz visi bija latvieši, bet atsevišķos guberņas apriņķos dzīvoja arī līvi (Dundagas, Popes un Lubezeres muižu piekrastes zvejnieku ciemos), krieviņi (vairs tikai 15 cilvēku Bauskas apriņķī), lietuvieši (Ilūkstes apriņķī un Palangas apkārtnē) un baltkrievi (apmēram 700, Sēlpils virspilskunga iecirknī).
Kā vācieši bija reģistrēti 37 654 iedzīvotāji, vairumā tirgotāji, amatnieki, krodznieki, muižnieki, ierēdņi, luterāņu mācītāji un skolotāji. Kā ebreji bija uzskaitīti 11 150 iedzīvotāji, vairumā amatnieki, sīktirgotāji un vīndeģi muižu spirta brūžos. Poļi dzīvoja galvenokārt Ilūkstes apriņķī un Palangas apkārtnē, kur viņi bija muižu kalpi, amatnieki un krodzinieki. Krievi bija zemnieki (galvenokārt vecticībnieki) Ilūkstes apriņķī, pārējā guberņas daļā dzīvoja izklaidus kā muižu kalpi (dārznieki, kučieri), tirgotāji un ierēdņi pilsētās. Čigānu skaits tajā laikā samazinājās, kaut gan pierakstīti pilsētās, viņi laukos un mežos dzīvoja nomadu dzīvi, nodarbojās ar ubagošanu un zirgu tirgošanu.
Pēc 1857. gada dvēseļu revīzijas datiem Kurzemes guberņā bija 555 003 iedzīvotāju, no tiem 271 902 vīriešu un 283 101 sieviešu.
1895. gada uzskaites liecināja, ka Kurzemes guberņā bija 736 885 iedzīvotāju, no tiem 358 917 vīriešu un 377 968 sieviešu.
Pēc 1894. gada datiem Kurzemes guberņā bija: 622 876 zemnieki, 85 830 tirgoņi, sīkpilsoņi un ģilžu amatnieki, 14 382 karavīri, 6511 dzimtas muižnieki, 3908 muižnieki personīgu nopelnu dēļ, 2315 ārzemnieki, 610 garīdznieki un 453 citi iedzīvotāji. No tiem 583 480 bija luterāņi, 68 722 katoļi, 55 470 ebreji, 16 875 pareizticīgie, 6 834 vecticībnieki, 4 592 baptisti, 582 reformāti, 330 citas ticības.
Pēc 1897. gada Krievijas Impērijas tautas skaitīšanas datiem Kurzemes guberņā bija 674 034 iedzīvotāji. Apriņķos bija šāds iedzīvotāju etniskais sastāvs:
Apriņķis | iedzīvotāji | latvieši | vācieši | ebreji | krievi | poļi | lietuvieši | baltkrievi |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|
Aizputes apriņķis | 53 209 | 48 075 (90,4%) | 2859 (5,4%) | 1335 (2,5%) | 205 (0,4%) | 110 (0,2%) | 523 (1.0%) | 1 (0,0%) |
Bauskas apriņķis | 50 547 | 44 189 (87,4%) | 3042 (6,0%) | 2170 (4,3%) | 247 (0,5%) | 122 (0,2%) | 550 (1,1%) | 0 (0,0%) |
Dobeles apriņķis | 101 313 | 77 815 (76,8%) | 11 104 (11,0%) | 4042 (4,0%) | 4852 (4,8%) | 953 (0,9%) | 1244 (1,2%) | 367 (0,4%) |
Grobiņas apriņķis | 110 878 | 64 890 (58,5%) | 16 942 (15,3%) | 7173 (6,5%) | 7702 (6,9%) | 6400 (5,8%) | 6118 (5,5%) | 371 (0,3%) |
Ilūkstes apriņķis | 66 461 | 18 955 (28,5%) | 1082 (1,6%) | 6351 (9,6%) | 10 121 (15,2%) | 11 380 (17,1%) | 6996 (10,5%) | 11 478 (17,3%) |
Jaunjelgavas apriņķis | 64 795 | 53 802 (83,0%) | 1809 (2,8%) | 6037 (9,3%) | 1674 (2,6%) | 488 (0,7%) | 756 (1,2%) | 46 (0,1%) |
Kuldīgas apriņķis | 66 335 | 57 415 (86,6%) | 5626 (8,5%) | 2639 (4,0%) | 161 (0,2%) | 51 (0,1%) | 225 (0,3%) | 0 (0,0%) |
Talsu apriņķis | 61 148 | 54 285 (88,8%) | 2562 (4,2%) | 3829 (6,3%) | 153 (0.3%) | 41 (0,1%) | 24 (0,0%) | 11 (0,0%) |
Tukuma apriņķis | 51 076 | 45 456 (89,0%) | 2201 (4,3%) | 2717 (5,3%) | 215 (0,4%) | 84 (0,2%) | 272 (0,5%) | 8 (0,0%) |
Ventspils apriņķis | 48 275 | 41 112 (85,2%) | 3790 (7,9%) | 1396 (2,9%) | 300 (0,6%) | 59 (0,1%) | 1340 (2,8%) | 1 (0,0%) |
Guberņā kopā: | 100% | 75,1% | 7,6% | 5,6% | 3,8% | 2,9% | 2,7% | 1,8% |
Kopskaits | 674 034 | 505 994 | 51 017 | 37 689 | 25 630 | 19 688 | 16 531 | 12 283 |
Pēc pievienošanas Krievijas Impērijai Kurzemes guberņā apvienoja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala zemes, kas abas saglabāja savu iepriekšējo administratīvo iedalījumu.
Pēc 1819. gada administratīvās reformas Piltenes apgabalu inkorporēja guberņas teritorijā kā Ventspils pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Windau) un Aizputes pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Hasenpoth). Kandavas pilskungs pēc 1819. gada reformas pārcēlās uz Talsiem. Kurzemes guberņai pievienoja arī Palangas apvidu līdz Prūsijas robežai.
Guberņa bija sadalīta desmit apriņķos jeb pilskunga iecirkņos (Hauptmannschaft), kuru pārvaldes iestādes atradās tā paša nosaukuma apriņķa pilsētās, izņemot Talsus un Ilūksti, kam bija tikai miestu tiesības. Katrā apriņķī bija sava pilskunga tiesa ar vietējo policiju.
Līdz 1864. gadam katri divi apriņķi bija apvienoti virspilskunga iecirkņos (Oberhauptmannschaft), kuros atradās guberņas galma tiesai (Oberhofgericht) pakļautas virspilskunga tiesas un evaņģeliski luteriskās baznīcas prāvesta iecirkņiem. Sēlpils virspilskunga tiesa darbojās nevis Sēlpilī, bet gan Jēkabpilī.
Detalizēts administratīvais iedalījums atrodams 1841. gadā izdotajā Herborda Kārļa Frīdriha Bīnemaņa fon Bīnenštamma Kurzemes guberņas un Piltenes apgabala ģeogrāfijas un statistikas aprakstā
A. Grobiņas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Grobin)
B. Aizputes pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Hasenpoth)
C. Ventspils pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Windau)
D. Kuldīgas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Goldingen)
E. Talsu pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Talsen)
F. Tukuma pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Tuckum)
G. Dobeles pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Doblen)
H. Bauskas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Bauske)
I. Jaunjelgavas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Friedrichstadt)
K. Ilūkstes pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Illuxt)
1819. gadā pilskunga tiesas (iecirkņus) pārdēvēja par apriņķiem (Kreis).
Kurzemes guberņā bija 33 draudzes, kas reizi trīs gados sūtīja savu delegātu uz Jelgavā notiekošo Kurzemes landtāgu.
Pēc 1866. gada pagastu pašvaldību likuma guberņa bija sadalīta apriņķos un pagastos.
Kurzemes guberņu 1915. gada vasarā okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. De jure tā beidza eksistēt 1918. gada 3. martā, jo Brestļitovskas miera līgums paredzēja Krievijas atteikšanos no tiesībām uz Kurzemi. Tās vietā tika īslaicīgi pasludināta Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana, vēlāk Baltijas hercogistes dibināšana. 1918. gada 18. novembrī Kurzeme tika pasludināta par Latvijas Republikas daļu.
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā | ||
---|---|---|
Pirms: Kurzemes un Zemgales hercogiste Piltenes apgabals |
Kurzemes guberņa 1795—1918 |
Pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918) Latvijas Republika |
Pirms: Zviedru Vidzeme |
Vidzemes guberņa 1721—1918 |
Pēc: Baltijas hercogiste (1918) Latvijas Republika |
Pirms: Inflantijas vaivadija |
Vitebskas guberņas Latgales daļa 1772—1917 |
Pēc: Latvijas Republika |
|