Tikai pēc letgaļu, igauņu, kuršu un zemgaļu pilnīgas pakļaušanas 13. gadsimta beigās Līvzemes nosaukumu pakāpeniski sāka lietot kā apzīmējumu daudz plašākam ģeogrāfiskajam reģionam Baltijas jūras austrumu krastā (Livonijas Konfederācijai), kas aptuveni atbilst mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijai.
Vēsture
Līvu senči dzīvojuši Kurzemes ziemeļos jau kopš vidējā neolīta perioda (ap 3400.—2300. gadu p.m.ē.). Viņu kultūra piederēja ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras lokam. Arheoloģiskie izrakumi Sārnates apmetnes vietā dod priekšstatu par līvu senču dzīves apstākļiem šajā laikmetā. Spriežot pēc līvu personvārdu etimoloģijas un apbedījumiem (t.s. "velna laivas"), viņu etnoģenēzi un kultūru jau no Bronzas laikmeta stipri ietekmēja ziemeļģermāņu ciltis. Viņiem bija cieši kultūras sakari ar tām Baltijas somu ciltīm, kas dzīvoja Sāmsalā, Rietumigaunijā (Ridala) un Somijas dienvidrietumu daļā.
Iespējams, ka šo cilšu senais pašnosaukums bija "sāmi", no kā cēlies gan Sāmsalas, gan Somijas nosaukumi. 11. gadsimta līvi pēc neveiksmīgiem kariem ar kuršiem pārcēlās no Vanemas (līvu: vecā zeme) pāri Rīgas līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas un Daugavas baseina rietumu daļās. Šī pārcelšanās izraisīja ilgstošus konfliktus ar zemgaļiem, kas pirms tam bija dzīvojuši šajā teritorijā.
Igauņu Jurģa nakts sacelšanās iespaidā arī līvi 1345. gadā ievēlēja savu ķēniņu un vēlējās atbrīvoties no Livonijas ordeņa mestra virsvaras. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika aprakstā par Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda iebrukumu Līvzemē pieminēts, ka kāds vārdā nenosaukts līvu vecākais (latīņu: quidam Livo de senioribus dicens), kuru iedzīvotāji bija izvēlējuši par savu ķēniņu (regem constitutum) Siguldā ticies ar dižkunigaiti un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzīt Livonijas mestruBurhardu. Leišu lielkungs atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis" un pavēlējis viņam nocirst galvu.
Galvenās līvu zemes krusta karu laikā
Daugavas līvu zeme (Veinala). Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Meinards, kas uzcēla Ikšķiles un Salaspils baznīcas
Ikšķiles līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Konrāds no Meiendorpas, vēlāk arī znots Jersikas ķēniņam, kurš viņam dāvāja daļu no savas valsts
Salas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Ako. Katoļu priesteris līdz 1206. gadam bija Johans.
Rīgas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Aso, kristīts 1200. gadā
Lielvārdes līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Daniēls, bet līvu vecākais bija Uldevene.
Satezeles zeme jeb Dabreļa zeme — Gaujas kreisā krasta pilsnovadi, kuru pārvaldīja vecākie Dabrelis un Ninnus
Metsepoles zeme (Metsepole). Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Aleksandrs
Idumejas zeme. Tās iedzīvotāji idumieši bija radušies līvu un baltu cilšu sajaukšanās rezultātā. Pirmais katoļu priesteris šajā zemē bija Alebrands, kas uzcēla Straupes baznīcu
↑Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. "... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas — kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb "zeme", jeb valsts."
↑Indriķis Šturms. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, Daugava, 1997. 400 lpp.
Literatūra
Latvijas Vēsture. Indriķis Šterns „1180 — 1290 krustakari”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984601889